Slavenākie klasiskās mūzikas komponisti (turpinājums)

Pirmais, publiskais Ludviga van Bēthovena koncerts notika Vīnē, 1795. gadā. Pēc tam, jaunais muzikants, devās ilgstošā ceļojumā caur Prāgu, Nirnbergu, Leipcigu – uz Berlīni. Pēc trīs gadiem viņš atkal devās viesizrādē uz Prāgu.

Bēthovens mācījās pie labākajiem Vīnes muzikantiem – pedagogiem. Mocarts un Haidns, slavenākie no viņa priekštečiem, parādīja viņam virzienu, kurā vajag virzīties, lai atklātu jaunus apvāršņus klasiskajā mūzikā. Albrehtsbergers palīdzēja Ludvigam van Bēthovenam meistarīgi apgūt kontrapunktu, pateicoties kuram, ar laiku viņš kļuva slavens. Antonio Saljēri iemācīja viņam rakstīt operas partijas, Aloīzs Fersters mācīja Ludvigam kvartetu kompozīcijas mākslu. Zināšanas kopā ar neiedomājamu darba spēju, iegūtā un pilnveidotā muzikālā kultūra, padarīja Ludvigu van Bēthovenu, par sava laika izglītotāko muzikantu.

Jau savos pirmajos dzīves gados Vīnē, Ludvigs van Bēthovens iemantoja pianista – virtuoza slavu. Viņa spēle klausītājus pilna vārda nozīmē hipnotizēja. Bēthovens ļoti droši pretstatīja reģistrus (tajos laikos parasti spēlēja uz vidējiem), plaši izmantoja pedāli (tajos laikos to arī izmantoja ļoti reti), izmantoja masīvos akordus. Patiesībā,

Ludvigs van Bēthovens bija pirmais, kurš radīja jaunu spēlēšanas stilu, kurš tik ļoti atšķīrās no izsmalcinātās spēlēšanas manieres.

Šo stilu mēs varam dzirdēt viņa 8. klavieru sonātē, 13. un 14. klavieru sonātē. 14. sonāti klavierēm, Relštabs vēlāk nosauca par Mēness sonāti, neskatoties uz to, ka šo nosaukumu var attiecināt tikai uz pirmo sonātes daļu, viss skaņdarbs ir saglabājis šo nosaukumu.

Ludviga van Bēthovena sacerētos muzikālos skaņdarbus sāka plaši izdot un tie sāka palikt aizvien slavenāki. Pirmajos desmit, Vīnē pavadītajos gados, Bēthovens uzrakstīja ļoti daudz muzikālo skaņdarbu: divdesmit sonātes klavierēm, trīs koncertus klavierēm, astoņas sonātes vijolēm, daudzus kvartetus un citus kamermūzikas skaņdarbus, oratoriju, baletu, Pirmo un Otro simfoniju.

1976. gadā, Ludvigs van Bēthovens sāk zaudēt dzirdi, viņam sāk attīstīties tinīts – vidusauss iekaisums. Tādas slimības sekas – troksnis ausīs. Sekojot ārstu ieteikumiem, viņš ilgu laiku pavada mazā pilsētiņā, bet ne klusums, ne miers neuzlabo viņa pašsajūtu. Bēthovens sāk apzināties to, ka kurlums ir neizbēgams.

Dzīvojot mazajā pilsētiņā, Bēthovens sāk darbu pie savas trešās simfonijas, kuru vēlāk nosauks par Heroisko simfoniju.

1802. – 1812. gads
Īpašs klavieru spēlēšanas stils Bēthovenam ir pamanāms jau agrā jaunībā, bet patiess simfoniskais briedums atnāca pie viņa daudz vēlāk, tā par viņu saka Čaikovskis. Viņš arī uzskata, ka tikai 3. simfonijā ir atvēries viss neaptveramais mākslinieka radošais potenciāls.

Šajā laika posmā viņš sāk sacerēt savu 6. simfoniju.

Sava kurluma dēļ, Bēthovens attālinās no sabiedrības, kļūst drūms un noslēgts. Tieši šajos gados komponists, vienu aiz otra, rada savus vispopulārākos muzikālos skaņdarbus. Šajos gados komponists strādā arī pie savas vienīgās operas “Fidelio”.

Pēc 1812. gada, komponista mākslinieciskā darbība kļūst aizvien mazāka, bet pēc trīs gadiem viņš atkal ar visu sparu metas darbā. Šajā laikā top daudz, visiem labi pazīstamu muzikālo skaņdarbu: 28. sonāte, 32. sonāte, kvarteti, vokālie cikli, utt.

Bēthovens nomira 26. martā 1827. gadā. Viņu pavadīt bija ieradušies vairāk nekā 20 000 cilvēku.