Rihards Vāgners

Rihards Vāgners ir dzimis 22. maijā 1813. gadā, Leipcigā (Vācijā). Miris – 13. februārī 1883. gadā.

Vilhelms Rihards Vāgners ir komponists, diriģents, dramaturgs un filozofs. Viņš ir atstājis manāmu ietekmi uz Eiropas 19. – 20. gadsimta kultūru , bet it īpaši uz modernismu.

Rihards Vāgners ir dzimis darbinieka Karla Fridriha Vāgnera ģimenē. 1828. gadā viņš sāk mācīties mūziku Svētā Tomas baznīcā pie T. Vainliga, bet 1831. gadā viņš jau uzsāk mācības Leipcigas universitātē. Iesākumā Vāgners sekoja tradīcijām, kuras jau bija izveidojušās muzikālajā teātrī, centās apgūt savu priekšteču atstāto mantojumu. Paši pirmie Vāgnera muzikālie skaņdarbi, neatnesa viņam gaidīto slavu. Tajā brīdī Vāgneram bija smags dzīves posms, jo viņš ceļoja no vienas Eiropas pilsētas uz otru un izpildīja teatrālā muzikanta lomu.

No 1833. gada līdz 1841. gadam viņš strādāja par Vircburgas teātra kormeistaru, tad viņš strādāja Magdeburgā, tad Kēnigsbergā un Rīgā par muzikālo teātru diriģentu, tad savas darba gaitas viņš turpināja Norvēģijā, Londonā un Parīzē. Tajā laikā viņš uzrakstīja uvertīru “Fausts” un operu “Lidojošais holandietis”.

Labāki laiki Vāgneram iestājās 1842. gadā, kad viņu uzaicināja uz slaveno operas teātri Drēzdenē. Šajā laikā top daudz slavenu muzikālo skaņdarbu, kuros viņš vēl joprojām ir saistīts ar romantisma tradīcijām. Kopā ar romantismu ir saistīts arī nesteidzīgs izklāstīšanas veids, kad ir svarīgi nevis notiekošie notikumi, bet gan jūtas, kuras tie atmodina liriskā varoņa dvēselē.

1849. gadā Vāgners piedalījās nemieros, kuri notika Drēzdenē un pēc tam bija spiests doties uz Cīrihi. Cīrihē tapa opera “Tristāns un Izolda”, kā arī citi muzikālie skaņdarbi.

Ar gadiem komponista uzmanība mistiskajai mākslas pusei kļūst lielāka, bet, uzmanību sabiedriskajai tematikai, Vāgners ir saglabājis visa mūža garumā.

Vāgners atkal un atkal domāja par savām mākslinieciskajām pozīcijām, centās priekš sevis noformulēt galvenos uzdevumus. Savas idejas viņš iemiesoja monumentālajā tetraloģijā “Nibelungas gredzens”. “Nibelungas gredzenā” ir iemiesota Vāgnera ideja par universālo mūziku, tika atspoguļota aizraušanās ar Šopenhauera idejām. Tieši tāpat kā Šopenhauers, arī Vāgners izjūt visu nelabvēlību un pat pasaules radīšanas bezjēdzību. Vienīgā eksistēšanas jēga ir domāt par to, kā atteikties no vispasaules gribas, iegrimt tīrā intelekta atvaros un nodoties nekā nedarīšanai, sameklēt patiesu estētisku baudu mūzikā.

Pamatu grandiozajam mūzikas skaņdarbam radīja teiksmas un leģendas. Radot šo mākslas darbu, Vāgners pilnībā atteicās no pierastās struktūras – pabeigtajām ārijām, koriem un ansambļiem. To vietā parādījās darbojošos personāžu monologi un dialogi, ieskanējās jauna tipa vokālās partijas. Galvenās Vāgnera izmaiņas skāra orķestri, jo tas tagad bija kļuvis par galveno darbības jēgas nesēju.

Tetraloģijas pirmizrāde notika 1876. gadā, teātri, kurš bija uzbūvēts tieši priekš šīs izrādes.

Vēl viens slavens Vāgnera skaņdarbs ir “Tristāns un Izolda”.

1882. gadā tapa pēdējais Vāgnera skaņdarbs “Parsifāls”.

Šajā gadā Vāgners dodas uz Venēciju, jo viņam sākas veselības problēmas. 1883. gadā Rihards Vāgners mirst no sirds lēkmes.

Vilhelms Rihards Vāgners, bija viens no izcilākajiem sava laikmeta filozofiem. Nākamajām paaudzēm mantojumā viņš ir atstājis ne tikai muzikālos skaņdarbus, bet arī literāros izdevumus, sacerējumus un vēstules.