Mūzikas loma cilvēka attīstībā

“Muzikālā izglītība, bieži vien tiek uzskatīta par nepieciešamību tikai muzikāli apdāvinātiem bērniem, bet psihologi jau sen ir pierādījuši, ka “muzikālais gēns”, kurš tiek nodots no paaudzes uz paaudzi ir katram cilvēkam, to tikai vajag atvērt, attīstīt un pilnveidot. Muzikālās nodarbības ir ļoti svarīgas harmoniskai, augošās personības attīstībai. Līdz Renesanses laikmeta sākumam, mūzika tika uzskatīta par vienu no galvenajiem mācību priekšmetiem. Mūziķi, tajos laikos, bija gan zinātnieki, gan politiķi un tikai mūsdienās, šo mākslu “samīdīja” tehniskā civilizācija. Bet, mūsdienās veiktie izmeklējumi cilvēku smadzeņu jomā atkal atgriež mākslai to nozīmīgo lomu, kura tai pēc nopelniem pienākas.” V. V. Grakova

Visos laikos mūzika tiek uzskatīta par vienu no populārākajiem un pieejamākajiem mākslas veidiem. Mūsdienās situācija arī nav mainījusies, to apliecina aptaujas, kuras tika veiktas skolnieku un studentu vidū. 90% aptaujāto apliecina, ka klausās mūziku, lai gūtu baudu un lai novērstos no problēmām, nevēlamiem emocionāliem stāvokļiem. Ir pieņemams, ka cilvēki klausās mūziku, lai atbrīvotos no spriedzes, lai atslābinātos, bet izmantot mūziku savā dzīvē tikai tādu apsvērumu dēļ nav prātīgi, cilvēks, pats sev neapzinoties bloķē milzīgas, personības attīstības iespējas.

Jau senajos laikos, cilvēki pamanīja milzīgo mūzikas iespaidu uz cilvēka emocionālo stāvokli, bet nevarēja to izskaidrot un tāpēc piedēvēja mūzikai pārdabiskas spējas, kuras, pēc viņu domām, bija spējīgas iespaidot ne tikai cilvēku, bet arī dabu un dievības. Tāpēc tajos laikos, cilvēki izmantoja mūziku lai piesauktu labos garus vai atbaidītu ļaunos garus, utt. Piemēram, senajās Ķīnas un Indijas leģendās ir rakstīts par to, kā muzicēšana un dziedāšana iespaido dzīvnieku uzvedību un gadalaiku maiņu, izmaina klimatu un laika apstākļus. Tagad, mēs ļoti labi saprotam, ka mūzika nu nekādi nebija spējīga iespaidot laika apstākļus, bet senatnē cilvēkiem tas likās iespējams. Kāpēc tad mūzikai ir tik milzīga ietekme uz cilvēku?

Pirmkārt, jau sen ir pamanīta analoģija starp mūziku un runu. Gan runas, gan mūzikas intonācijās eksistē daži kopējie principi lai izteiktu savas sajūtas. Piemēram, gan melodijā, gan runā, toņa paaugstināšana nozīmē uzbudinājumu, bet toņa pazemināšana – mierinājumu, plūstoša kustība nozīmē mierīgu emociju attīstīšanos, bet liels lēciens – to uzlidojumu. Cits piemērs, mūzikas ritmiskā puse attiecībā pret cilvēka ritmiskajām kustībām. Ātrs ritms, daudzos gadījumos, nozīmē nemieru, uzbudinājumu, nepareizs un pārtraukts ritms – uztraukumu, minstināšanos, bet mierīgs un nesteidzīgs ritms – mieru un pārliecinātību.

Labi pazīstams speciālists estētikas jautājumos A. F. Losevs uzskata, ka mūzikas milzīgā loma uz cilvēku rodas tāpēc, ka mūzika ir vienīgais mākslas veids, kurš nesniedz cilvēkam jau gatavu, nekustīgu tēlu (piemēram, kā tas ir arhitektūrā vai glezniecībā), bet ļauj klausītājam pašam izveidot šo tēlu, iedomāties tā rašanos un pazušanu. Neparastais saviļņojums, kuru sniedz mums mūzika, ir saistīts tieši ar šīm sajūtām, kuras cilvēks rada sava iztēlē, izdzīvo tās kā vienīgo mirkli savā mūžā, kurš vairs nekad neatkārtosies.

Tādā veidā izpaustās jūtas, garastāvoklis, kaislības, sastāda mūzikas visstiprāko pusi, bet vissvarīgākā mūzikas funkcija ir emocionālā cilvēka attīstība. Veiktie izmeklējumi pierāda, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar muzicēšanu vai citiem mākslas veidiem, ir daudz jūtīgāki, sirsnīgāki, pilni labestības pret apkārtējo pasauli, viņiem ir izteiktāka līdzi jušana. Kāpēc? Tāpēc, ka mūzika tos visu laiku trenē, līdzi jušanas mehānisms gan mūzikā, gan dzīvē ir viens un tas pats.

Turpinājums nākamajā rakstā.