Rihards Vāgners

Rihards Vāgners ir dzimis 22. maijā 1813. gadā, Leipcigā (Vācijā). Miris – 13. februārī 1883. gadā.

Vilhelms Rihards Vāgners ir komponists, diriģents, dramaturgs un filozofs. Viņš ir atstājis manāmu ietekmi uz Eiropas 19. – 20. gadsimta kultūru , bet it īpaši uz modernismu.

Rihards Vāgners ir dzimis darbinieka Karla Fridriha Vāgnera ģimenē. 1828. gadā viņš sāk mācīties mūziku Svētā Tomas baznīcā pie T. Vainliga, bet 1831. gadā viņš jau uzsāk mācības Leipcigas universitātē. Iesākumā Vāgners sekoja tradīcijām, kuras jau bija izveidojušās muzikālajā teātrī, centās apgūt savu priekšteču atstāto mantojumu. Paši pirmie Vāgnera muzikālie skaņdarbi, neatnesa viņam gaidīto slavu. Tajā brīdī Vāgneram bija smags dzīves posms, jo viņš ceļoja no vienas Eiropas pilsētas uz otru un izpildīja teatrālā muzikanta lomu.

No 1833. gada līdz 1841. gadam viņš strādāja par Vircburgas teātra kormeistaru, tad viņš strādāja Magdeburgā, tad Kēnigsbergā un Rīgā par muzikālo teātru diriģentu, tad savas darba gaitas viņš turpināja Norvēģijā, Londonā un Parīzē. Tajā laikā viņš uzrakstīja uvertīru “Fausts” un operu “Lidojošais holandietis”.

Labāki laiki Vāgneram iestājās 1842. gadā, kad viņu uzaicināja uz slaveno operas teātri Drēzdenē. Šajā laikā top daudz slavenu muzikālo skaņdarbu, kuros viņš vēl joprojām ir saistīts ar romantisma tradīcijām. Kopā ar romantismu ir saistīts arī nesteidzīgs izklāstīšanas veids, kad ir svarīgi nevis notiekošie notikumi, bet gan jūtas, kuras tie atmodina liriskā varoņa dvēselē.

1849. gadā Vāgners piedalījās nemieros, kuri notika Drēzdenē un pēc tam bija spiests doties uz Cīrihi. Cīrihē tapa opera “Tristāns un Izolda”, kā arī citi muzikālie skaņdarbi.

Ar gadiem komponista uzmanība mistiskajai mākslas pusei kļūst lielāka, bet, uzmanību sabiedriskajai tematikai, Vāgners ir saglabājis visa mūža garumā.

Vāgners atkal un atkal domāja par savām mākslinieciskajām pozīcijām, centās priekš sevis noformulēt galvenos uzdevumus. Savas idejas viņš iemiesoja monumentālajā tetraloģijā “Nibelungas gredzens”. “Nibelungas gredzenā” ir iemiesota Vāgnera ideja par universālo mūziku, tika atspoguļota aizraušanās ar Šopenhauera idejām. Tieši tāpat kā Šopenhauers, arī Vāgners izjūt visu nelabvēlību un pat pasaules radīšanas bezjēdzību. Vienīgā eksistēšanas jēga ir domāt par to, kā atteikties no vispasaules gribas, iegrimt tīrā intelekta atvaros un nodoties nekā nedarīšanai, sameklēt patiesu estētisku baudu mūzikā.

Pamatu grandiozajam mūzikas skaņdarbam radīja teiksmas un leģendas. Radot šo mākslas darbu, Vāgners pilnībā atteicās no pierastās struktūras – pabeigtajām ārijām, koriem un ansambļiem. To vietā parādījās darbojošos personāžu monologi un dialogi, ieskanējās jauna tipa vokālās partijas. Galvenās Vāgnera izmaiņas skāra orķestri, jo tas tagad bija kļuvis par galveno darbības jēgas nesēju.

Tetraloģijas pirmizrāde notika 1876. gadā, teātri, kurš bija uzbūvēts tieši priekš šīs izrādes.

Vēl viens slavens Vāgnera skaņdarbs ir “Tristāns un Izolda”.

1882. gadā tapa pēdējais Vāgnera skaņdarbs “Parsifāls”.

Šajā gadā Vāgners dodas uz Venēciju, jo viņam sākas veselības problēmas. 1883. gadā Rihards Vāgners mirst no sirds lēkmes.

Vilhelms Rihards Vāgners, bija viens no izcilākajiem sava laikmeta filozofiem. Nākamajām paaudzēm mantojumā viņš ir atstājis ne tikai muzikālos skaņdarbus, bet arī literāros izdevumus, sacerējumus un vēstules.

Slavenākie klasiskās mūzikas komponisti (turpinājums)

Pirmais, publiskais Ludviga van Bēthovena koncerts notika Vīnē, 1795. gadā. Pēc tam, jaunais muzikants, devās ilgstošā ceļojumā caur Prāgu, Nirnbergu, Leipcigu – uz Berlīni. Pēc trīs gadiem viņš atkal devās viesizrādē uz Prāgu.

Bēthovens mācījās pie labākajiem Vīnes muzikantiem – pedagogiem. Mocarts un Haidns, slavenākie no viņa priekštečiem, parādīja viņam virzienu, kurā vajag virzīties, lai atklātu jaunus apvāršņus klasiskajā mūzikā. Albrehtsbergers palīdzēja Ludvigam van Bēthovenam meistarīgi apgūt kontrapunktu, pateicoties kuram, ar laiku viņš kļuva slavens. Antonio Saljēri iemācīja viņam rakstīt operas partijas, Aloīzs Fersters mācīja Ludvigam kvartetu kompozīcijas mākslu. Zināšanas kopā ar neiedomājamu darba spēju, iegūtā un pilnveidotā muzikālā kultūra, padarīja Ludvigu van Bēthovenu, par sava laika izglītotāko muzikantu.

Jau savos pirmajos dzīves gados Vīnē, Ludvigs van Bēthovens iemantoja pianista – virtuoza slavu. Viņa spēle klausītājus pilna vārda nozīmē hipnotizēja. Bēthovens ļoti droši pretstatīja reģistrus (tajos laikos parasti spēlēja uz vidējiem), plaši izmantoja pedāli (tajos laikos to arī izmantoja ļoti reti), izmantoja masīvos akordus. Patiesībā,

Ludvigs van Bēthovens bija pirmais, kurš radīja jaunu spēlēšanas stilu, kurš tik ļoti atšķīrās no izsmalcinātās spēlēšanas manieres.

Šo stilu mēs varam dzirdēt viņa 8. klavieru sonātē, 13. un 14. klavieru sonātē. 14. sonāti klavierēm, Relštabs vēlāk nosauca par Mēness sonāti, neskatoties uz to, ka šo nosaukumu var attiecināt tikai uz pirmo sonātes daļu, viss skaņdarbs ir saglabājis šo nosaukumu.

Ludviga van Bēthovena sacerētos muzikālos skaņdarbus sāka plaši izdot un tie sāka palikt aizvien slavenāki. Pirmajos desmit, Vīnē pavadītajos gados, Bēthovens uzrakstīja ļoti daudz muzikālo skaņdarbu: divdesmit sonātes klavierēm, trīs koncertus klavierēm, astoņas sonātes vijolēm, daudzus kvartetus un citus kamermūzikas skaņdarbus, oratoriju, baletu, Pirmo un Otro simfoniju.

1976. gadā, Ludvigs van Bēthovens sāk zaudēt dzirdi, viņam sāk attīstīties tinīts – vidusauss iekaisums. Tādas slimības sekas – troksnis ausīs. Sekojot ārstu ieteikumiem, viņš ilgu laiku pavada mazā pilsētiņā, bet ne klusums, ne miers neuzlabo viņa pašsajūtu. Bēthovens sāk apzināties to, ka kurlums ir neizbēgams.

Dzīvojot mazajā pilsētiņā, Bēthovens sāk darbu pie savas trešās simfonijas, kuru vēlāk nosauks par Heroisko simfoniju.

1802. – 1812. gads
Īpašs klavieru spēlēšanas stils Bēthovenam ir pamanāms jau agrā jaunībā, bet patiess simfoniskais briedums atnāca pie viņa daudz vēlāk, tā par viņu saka Čaikovskis. Viņš arī uzskata, ka tikai 3. simfonijā ir atvēries viss neaptveramais mākslinieka radošais potenciāls.

Šajā laika posmā viņš sāk sacerēt savu 6. simfoniju.

Sava kurluma dēļ, Bēthovens attālinās no sabiedrības, kļūst drūms un noslēgts. Tieši šajos gados komponists, vienu aiz otra, rada savus vispopulārākos muzikālos skaņdarbus. Šajos gados komponists strādā arī pie savas vienīgās operas “Fidelio”.

Pēc 1812. gada, komponista mākslinieciskā darbība kļūst aizvien mazāka, bet pēc trīs gadiem viņš atkal ar visu sparu metas darbā. Šajā laikā top daudz, visiem labi pazīstamu muzikālo skaņdarbu: 28. sonāte, 32. sonāte, kvarteti, vokālie cikli, utt.

Bēthovens nomira 26. martā 1827. gadā. Viņu pavadīt bija ieradušies vairāk nekā 20 000 cilvēku.

Volfgangs Amadejs Mocarts

Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis 27. janvārī 1756. gadā, Zalcburgā (Austrijā). Miris – 5. decembrī 1791. gadā.

Volfgangs Amadejs Mocarts ir visā pasaulē labi pazīstams austriešu komponists, instrumentālists un diriģents. Viņš ir viens slavenākajiem Vīnes klasiskās skolas kompozīcijas veidotājiem, virtuozākajiem vijolniekiem, klavesīna un ērģeļu spēlētājiem, diriģentiem. Volfgangam Amadejam Mocartam piemita fenomenāla muzikāla dzirde, atmiņa un spēja improvizēt.

Mocarts ir dzimis 27. janvārī 1756. gadā, Zalcburgā, tagad šī pilsēta atrodas Austrijas teritorijā. Kristīja viņu Svētā Ruperta Katedrālē un reģistru grāmatā ierakstīja viņa pilno vārdu Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus (Gottlieb) Mozart. Pirmie divi vārdi, Mocarta ikdienas dzīvē netika izmantoti, bet ceturtais vārds tika izmantots kā kuru reizi: latīniski – Amadeus, vāciski – Gotlībs, itāliski – Amadeo. Pašam Mocartam, vislabāk patika, ja viņu sauca Volfgangs.

Mocarta muzikālās dotības parādījās jau agrā bērnībā, tad, kad viņam bija aptuveni 3 gadi. Viņa tēvs Leopolds bija apdāvināts muzikālais pedagogs, tāpēc jau agrā bērnībā iemācīja Volfgangam spēlēt uz klavesīna, vijoles un ērģelēm. Holandē, gavēņa laikā, mūzika tika aizliegta, bet Mocartam, izņēmuma kārtā atļāva spēlēt, jo viņa neparasto talantu uzskatīja par Dieva pirkstu.

  • 1762. gadā Mocarta tēvs kopa ar viņu un meitu Annu, kura lieliski spēlēja uz klavesīna devās ceļojumā uz Minheni un Vīni, tad uz Parīzi un Londonu, uz daudzām Vācijas, Holandes un Šveices pilsētām. Visās vietās, Mocarta talants izraisīja sajūsmu un apbrīnu. 1763. gadā tika izdodas Mocarta pirmās sonātes klavesīnam un vijolei. No 1766. gada līdz 1769. gadam Mocarts dzīvoja Zalcburgā un Vīnē, apguva Hendeļa, Stradella, karissimi, Durante un citu slavenu mākslinieku mākslu.
  • No 1770. gada līdz 1774. gadam, Mocarts dzīvoja Itālijā. 17 gadu vecumā viņš bija uzrakstījis jau 4 operas, 13 simfonijas, 24 sonātes, nemaz nerunājot par mazajiem skaņdarbiem.
  • No 1775. gada līdz 1780. gadam Mocarts uzraksta 6 sonātes klavierēm, koncertu flautai un arfai, lielo simfoniju, dažus muzikālos skaņdarbus koriem un 12 skaņdarbus baletam.
  • 1779. gadā Mocarts saņem galma ērģelnieka vietu Zalcburgā.
  • Neskatoties uz visiem viņa panākumiem, viņa materiālais stāvoklis nebija no tiem labākajiem. Lai nodrošinātu iztiku savai ģimenei, viņam nācās atstāt ērģelnieka vietu Zalcburgā un pasniegt privātstundas, sacerēt valšus, spēlēt Vīnes aristokrātu vakaros.
  • 1783. – 1785. gadā Mocarts radīja savus 6 slavenos stīgu kvartetus, kurus veltīja Jozefam Haidnam.
  • 1786. gadā, neticamos ātrumos tika uzrakstīta opera “Figaro kāzas”, kura pārsteidza visus ar formas meistarību un muzikālo raksturojumu.
  • Pēc imperatora Josifa II nāves, Mocarta materiālais stāvoklis bija tik bezcerīgs, ka viņam bija jāaizbrauc projām no Vīnes. Viņš devās viesizrādēs un tā kaut mazliet varēja uzlabot savu materiālo stāvokli.
  • Mocarts nomira 5. decembrī 1791. gadā no nieru infekcijas slimības, kaut gan daudzi vēl joprojām uzskata, ka viņš tika noindēts. Apglabāts Mocarts ir Vīnē, Svētā Marka kapsētā, kopēja kapā, tāpēc konkrēta viņa kapa vieta nav zināma.

Nezināmi, mūziķa skaņdarbi joprojām tiek atrasti arī mūsdienās. Viens tāds nezināms darbs, tika atrasts 2007. gadā, franču pilsētas Nante bibliotēkā.

Interesanti fakti par Volfganga Amadeja Mocarta mūziku

Amerikas Savienoto Valstu un Bulgārijas zinātnieki, neatkarīgi viens no otra noskaidroja, ka Volfganga Amadeja Mocarta mūzika pastiprina smadzeņu darbību un paaugstina intelektuālo līmeni. Pēc šo pētījumu rezultātu paziņošanas, daudzās valstīs CD diski ar slavenā komponista mūzikas skaņdarbu ierakstiem kļuva par pārdošanas līderiem.

Standarta IQ testi fiksē paaugstinātu intelektu tiem cilvēkiem, kuri pirms testa veikšanas klausījās Mocarta mūziku. Amerikāņu zinātnieku pētījumi pierādīja, ka cilvēkiem IQ koeficients paaugstinājās par 8 – 10 vienībām, ja viņi pirms testa 10 minūtes klausījās Mocarta klavieru mūziku.

1995. gadā biologs Gordons Šovs no ASV Kalifornijas Universitātes un viņa kolēģis psihologs Frensis Raušers, publicēja eksperimenta, kurā piedalījās 79 studenti, datus. Eksperimenta gaitā, studenti tika sadalīti trīs grupās: pirmā grupa līdz eksperimenta veikšanai desmit minūtes sēdējā pilnīgā klusumā, otrā grupa klausījās literārā darba (stāsta) audioierakstu, bet trešā grupa klausījās Mocarta klavieru koncertu. Testēšana notika pirms un pēc klausīšanās. Lūk, kādus rezultātus viņi ieguva: pirmā grupa atkārtotās testēšanas laikā savus rezultātus uzlaboja par 14%, otrā grupa par 11%, bet trešā grupa par 62%. Tajā pašā dienā, kad tika paziņoti eksperimenta rezultāti, studenti, kuri uzzināja par neparastajām “zālēm priekš labākas smadzeņu darbības” izpirka visus CD diskus ar Mocarta mūziku.

Zinātnieki pierādīja, ka Mocarta mūzika ir spējīga paaugstināt prāta spējas pilnīgi visiem cilvēkiem, bez izņēmuma, kuri to klausās. Turklāt gan tiem cilvēkiem kuriem tā patīk, gan arī tiek cilvēkiem, kuriem tā nepatīk. Pat pēc 5 minūšu muzikālā seansa, klausītājiem varēja novērot koncentrācijas palielināšanos.

Cilvēki, kuriem ir Alcheimera slimība, uzlabojas iemaņas, ja viņi regulāri klausās sonātes do mažorā klavierēm, kuras ir sacerējis Mocarts.

Mocarta mūzika ir spējīga palīdzēt izārstēt daudz nopietnu slimību, to vidū ir arī tāda nopietna slimība kā epilepsija. Zinātnieki, daudzu eksperimentu laikā ir konstatējuši, ka Mocarta sonātes (īpaši sonāte K 448) ir spējīga samazināt epilepsijas lēkmju skaitu.

Šveicē, dzemdību namos, visām grūtniecēm dod klausīties Mocarta mūziku, tāpēc, ka šveiciešu zinātnieki ir pārliecināti, ka tieši šī mūzika ir bijusi spējīga samazināt bērnu mirstību valstī.

Visā pasaulē slaveni speciālisti apgalvo, ka Mocarta mūzika palīdz atbrīvoties no jebkurām dvēseles problēmām, ir spējīga uzlabot valodu un dzirdi. Ja ēšanas laikā, jūs regulāri klausīsieties mierīgu Mocarta mūziku, tad pēc kāda laika jums izzudīs daudzas problēmas, kuras bija saistītas ar vielmaiņu.

Visā pasaulē labi zināmi surdologi un logopēdi, apgalvo, ka Mocarta mūzika ir vislabāk dziedinošā mūzika, tāpēc ka tajā ir daudz augstu frekvenču skaņu. Pirmkārt, augstas frekvences skaņas harmonizē un nostiprina mikroskopiskos vidusauss muskuļus, otrkārt, augstas frekvences skaņas izraisa vislielāko rezonansi smadzeņu garozā un tas, savukārt, veicina atmiņas un domāšanas uzlabošanos.

Kanādā, speciāli nolīgti stīgu kvarteti, pilsētas laukumos atskaņo Mocarta mūziku. Idejas autori uzskata, ka mūzika palīdz sakārtot ielu satiksmi un līdz ar to samazināt avāriju skaitu.