Rihards Vāgners

Rihards Vāgners ir dzimis 22. maijā 1813. gadā, Leipcigā (Vācijā). Miris – 13. februārī 1883. gadā.

Vilhelms Rihards Vāgners ir komponists, diriģents, dramaturgs un filozofs. Viņš ir atstājis manāmu ietekmi uz Eiropas 19. – 20. gadsimta kultūru , bet it īpaši uz modernismu.

Rihards Vāgners ir dzimis darbinieka Karla Fridriha Vāgnera ģimenē. 1828. gadā viņš sāk mācīties mūziku Svētā Tomas baznīcā pie T. Vainliga, bet 1831. gadā viņš jau uzsāk mācības Leipcigas universitātē. Iesākumā Vāgners sekoja tradīcijām, kuras jau bija izveidojušās muzikālajā teātrī, centās apgūt savu priekšteču atstāto mantojumu. Paši pirmie Vāgnera muzikālie skaņdarbi, neatnesa viņam gaidīto slavu. Tajā brīdī Vāgneram bija smags dzīves posms, jo viņš ceļoja no vienas Eiropas pilsētas uz otru un izpildīja teatrālā muzikanta lomu.

No 1833. gada līdz 1841. gadam viņš strādāja par Vircburgas teātra kormeistaru, tad viņš strādāja Magdeburgā, tad Kēnigsbergā un Rīgā par muzikālo teātru diriģentu, tad savas darba gaitas viņš turpināja Norvēģijā, Londonā un Parīzē. Tajā laikā viņš uzrakstīja uvertīru “Fausts” un operu “Lidojošais holandietis”.

Labāki laiki Vāgneram iestājās 1842. gadā, kad viņu uzaicināja uz slaveno operas teātri Drēzdenē. Šajā laikā top daudz slavenu muzikālo skaņdarbu, kuros viņš vēl joprojām ir saistīts ar romantisma tradīcijām. Kopā ar romantismu ir saistīts arī nesteidzīgs izklāstīšanas veids, kad ir svarīgi nevis notiekošie notikumi, bet gan jūtas, kuras tie atmodina liriskā varoņa dvēselē.

1849. gadā Vāgners piedalījās nemieros, kuri notika Drēzdenē un pēc tam bija spiests doties uz Cīrihi. Cīrihē tapa opera “Tristāns un Izolda”, kā arī citi muzikālie skaņdarbi.

Ar gadiem komponista uzmanība mistiskajai mākslas pusei kļūst lielāka, bet, uzmanību sabiedriskajai tematikai, Vāgners ir saglabājis visa mūža garumā.

Vāgners atkal un atkal domāja par savām mākslinieciskajām pozīcijām, centās priekš sevis noformulēt galvenos uzdevumus. Savas idejas viņš iemiesoja monumentālajā tetraloģijā “Nibelungas gredzens”. “Nibelungas gredzenā” ir iemiesota Vāgnera ideja par universālo mūziku, tika atspoguļota aizraušanās ar Šopenhauera idejām. Tieši tāpat kā Šopenhauers, arī Vāgners izjūt visu nelabvēlību un pat pasaules radīšanas bezjēdzību. Vienīgā eksistēšanas jēga ir domāt par to, kā atteikties no vispasaules gribas, iegrimt tīrā intelekta atvaros un nodoties nekā nedarīšanai, sameklēt patiesu estētisku baudu mūzikā.

Pamatu grandiozajam mūzikas skaņdarbam radīja teiksmas un leģendas. Radot šo mākslas darbu, Vāgners pilnībā atteicās no pierastās struktūras – pabeigtajām ārijām, koriem un ansambļiem. To vietā parādījās darbojošos personāžu monologi un dialogi, ieskanējās jauna tipa vokālās partijas. Galvenās Vāgnera izmaiņas skāra orķestri, jo tas tagad bija kļuvis par galveno darbības jēgas nesēju.

Tetraloģijas pirmizrāde notika 1876. gadā, teātri, kurš bija uzbūvēts tieši priekš šīs izrādes.

Vēl viens slavens Vāgnera skaņdarbs ir “Tristāns un Izolda”.

1882. gadā tapa pēdējais Vāgnera skaņdarbs “Parsifāls”.

Šajā gadā Vāgners dodas uz Venēciju, jo viņam sākas veselības problēmas. 1883. gadā Rihards Vāgners mirst no sirds lēkmes.

Vilhelms Rihards Vāgners, bija viens no izcilākajiem sava laikmeta filozofiem. Nākamajām paaudzēm mantojumā viņš ir atstājis ne tikai muzikālos skaņdarbus, bet arī literāros izdevumus, sacerējumus un vēstules.

Mūzikas loma cilvēka attīstībā

“Muzikālā izglītība, bieži vien tiek uzskatīta par nepieciešamību tikai muzikāli apdāvinātiem bērniem, bet psihologi jau sen ir pierādījuši, ka “muzikālais gēns”, kurš tiek nodots no paaudzes uz paaudzi ir katram cilvēkam, to tikai vajag atvērt, attīstīt un pilnveidot. Muzikālās nodarbības ir ļoti svarīgas harmoniskai, augošās personības attīstībai. Līdz Renesanses laikmeta sākumam, mūzika tika uzskatīta par vienu no galvenajiem mācību priekšmetiem. Mūziķi, tajos laikos, bija gan zinātnieki, gan politiķi un tikai mūsdienās, šo mākslu “samīdīja” tehniskā civilizācija. Bet, mūsdienās veiktie izmeklējumi cilvēku smadzeņu jomā atkal atgriež mākslai to nozīmīgo lomu, kura tai pēc nopelniem pienākas.” V. V. Grakova

Visos laikos mūzika tiek uzskatīta par vienu no populārākajiem un pieejamākajiem mākslas veidiem. Mūsdienās situācija arī nav mainījusies, to apliecina aptaujas, kuras tika veiktas skolnieku un studentu vidū. 90% aptaujāto apliecina, ka klausās mūziku, lai gūtu baudu un lai novērstos no problēmām, nevēlamiem emocionāliem stāvokļiem. Ir pieņemams, ka cilvēki klausās mūziku, lai atbrīvotos no spriedzes, lai atslābinātos, bet izmantot mūziku savā dzīvē tikai tādu apsvērumu dēļ nav prātīgi, cilvēks, pats sev neapzinoties bloķē milzīgas, personības attīstības iespējas.

Jau senajos laikos, cilvēki pamanīja milzīgo mūzikas iespaidu uz cilvēka emocionālo stāvokli, bet nevarēja to izskaidrot un tāpēc piedēvēja mūzikai pārdabiskas spējas, kuras, pēc viņu domām, bija spējīgas iespaidot ne tikai cilvēku, bet arī dabu un dievības. Tāpēc tajos laikos, cilvēki izmantoja mūziku lai piesauktu labos garus vai atbaidītu ļaunos garus, utt. Piemēram, senajās Ķīnas un Indijas leģendās ir rakstīts par to, kā muzicēšana un dziedāšana iespaido dzīvnieku uzvedību un gadalaiku maiņu, izmaina klimatu un laika apstākļus. Tagad, mēs ļoti labi saprotam, ka mūzika nu nekādi nebija spējīga iespaidot laika apstākļus, bet senatnē cilvēkiem tas likās iespējams. Kāpēc tad mūzikai ir tik milzīga ietekme uz cilvēku?

Pirmkārt, jau sen ir pamanīta analoģija starp mūziku un runu. Gan runas, gan mūzikas intonācijās eksistē daži kopējie principi lai izteiktu savas sajūtas. Piemēram, gan melodijā, gan runā, toņa paaugstināšana nozīmē uzbudinājumu, bet toņa pazemināšana – mierinājumu, plūstoša kustība nozīmē mierīgu emociju attīstīšanos, bet liels lēciens – to uzlidojumu. Cits piemērs, mūzikas ritmiskā puse attiecībā pret cilvēka ritmiskajām kustībām. Ātrs ritms, daudzos gadījumos, nozīmē nemieru, uzbudinājumu, nepareizs un pārtraukts ritms – uztraukumu, minstināšanos, bet mierīgs un nesteidzīgs ritms – mieru un pārliecinātību.

Labi pazīstams speciālists estētikas jautājumos A. F. Losevs uzskata, ka mūzikas milzīgā loma uz cilvēku rodas tāpēc, ka mūzika ir vienīgais mākslas veids, kurš nesniedz cilvēkam jau gatavu, nekustīgu tēlu (piemēram, kā tas ir arhitektūrā vai glezniecībā), bet ļauj klausītājam pašam izveidot šo tēlu, iedomāties tā rašanos un pazušanu. Neparastais saviļņojums, kuru sniedz mums mūzika, ir saistīts tieši ar šīm sajūtām, kuras cilvēks rada sava iztēlē, izdzīvo tās kā vienīgo mirkli savā mūžā, kurš vairs nekad neatkārtosies.

Tādā veidā izpaustās jūtas, garastāvoklis, kaislības, sastāda mūzikas visstiprāko pusi, bet vissvarīgākā mūzikas funkcija ir emocionālā cilvēka attīstība. Veiktie izmeklējumi pierāda, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar muzicēšanu vai citiem mākslas veidiem, ir daudz jūtīgāki, sirsnīgāki, pilni labestības pret apkārtējo pasauli, viņiem ir izteiktāka līdzi jušana. Kāpēc? Tāpēc, ka mūzika tos visu laiku trenē, līdzi jušanas mehānisms gan mūzikā, gan dzīvē ir viens un tas pats.

Turpinājums nākamajā rakstā.

Mūzikas loma cilvēka attīstībā (turpinājums)

Mūzika sniedz neierobežotas iespējas cilvēka iekšējās pasaules iepazīšanai. Ieklausoties dažādos muzikālajos skaņdarbos, mēs iekļūstam to garastāvoklī, sajūtam tās sajūtas, kuras mums vēlējās nodot komponists, uzsūcam tās sevī un cenšamies salīdzināt ar mūsu pašu dzīves pieredzi.

Ir pierādīts, ka viens un tas pats muzikālais skaņdarbs, katram cilvēkam var izraisīt ļoti atšķirīgas sajūtas un pārdzīvojumus. Tas tā notiek tāpēc, ka katram cilvēkam ir savs noteikts temperaments, sava psihes uzbūve, unikāla dzīves un emocionālā pieredze, kura padara mūzikas uztveršanu par izteikti individuālu procesu. Ņemot vērā šos apstākļus, varam izdarīt secinājumu, ka muzikālā māksla ir viens no individualitātes attīstītājiem katrā cilvēkā, tāpēc, ka tieši emocionālajās reakcijās, jūtās un cilvēku pārdzīvojumos ir iekļauta katra cilvēka unikalitāte un vienreizīgums. Tālāk ir jāsaka, jo labāk cilvēks pazīst savas jūtas, jo labāk viņš saprot sevi, jo labāk viņš saprot savu atšķirību no citiem cilvēkiem. Tādā veidā mūzika, bet konkrētāk, jūtas un emocijas, kuras tā izraisa, sniedz katram cilvēkam iespēju pilnā mērā sajust un saprast sevi, izjust savu individualitāti un vienreizīgumu.

Vēl viens, ļoti svarīgs aspekts, kuru mūzika ir spējīga sniegt cilvēkam. Izrādās, ka mūzika sevī nes ne tikai emocijas un jūtas, bet vēl arī ideju, domu un tēlu pasauli. Ir saprotams, ka tie nevar būt izteikti konkrēti vai izsmeļoši precīzi, it īpaši tajos gadījumos, kad mūzika nav saistīta ar tekstu. Bet izmainot vai attīstot kādu muzikālo tēlu, nostādot to pretstatā citiem tēliem, komponists palīdz mums izdarīt loģiskus secinājumus. Bet, pateicoties muzikālo tēlu abstraktumam, tiek stimulēta un attīstīta cilvēka atmiņa, domāšana, iztēle un spēja visu sajusto apvienot.

Mūzika iespaido cilvēka izziņas sfēru – tā iepazīstina savus klausītājus ar cilvēku dzīvi dažādos gadsimtos, ar nācijām un sociālajām grupām, bet pirmām kārtām jau ar cilvēku psiholoģiju.

Visbeidzot, mūzika ir spējīga audzināt cilvēku. Profesionāļi šajā jomā skaidro, ka šis mākslas veids nerada cilvēkos kādu noteiktu, praktisku darbību, bet gan sagatavo cilvēku tādai darbībai. Tas nozīmē, ka emocionālā reakcija uz mākslas darbu ir tik spēcīga, ka kalpo par vienu no stiprākajiem kairinātājiem, tālākajai cilvēka rīcībai. Var teikt, ka mūzika virza cilvēku nevis uz priekšu, bet dziļumā, liek sajust viņam jaunus, brīnišķīgus cilvēka dabas spēkus un organizē viņa rīcību nākotnē.

Ar lielu nožēlu ir jāatzīst, ka bērnu speciālā muzikālā izglītība tiek pārtraukta jau agrā vecumā, viņi apgūst tikai to vielu, kura ir paredzēta skolas programmā, bet kura ne vienmēr veicina attīstību šajā jomā. Visbiežāk, bērnu, pusaudžu un jauniešu muzikālās intereses aprobežojas ar populāro mūziku, kuru kultivē masveida informācijas līdzekļi. Tādā situācijā, katrs cilvēks var izlemt pats vai viņš vēlās būt vispusīgi attīstīts vai nē. Tiem, kuri ir izvēlējušies šo augsto mērķi gribas teikt, ka muzikālā kultūra ir neatņemama, cilvēka kopējās personības kultūras sastāvdaļa.

Slavenākie klasiskās mūzikas komponisti (turpinājums)

Pirmais, publiskais Ludviga van Bēthovena koncerts notika Vīnē, 1795. gadā. Pēc tam, jaunais muzikants, devās ilgstošā ceļojumā caur Prāgu, Nirnbergu, Leipcigu – uz Berlīni. Pēc trīs gadiem viņš atkal devās viesizrādē uz Prāgu.

Bēthovens mācījās pie labākajiem Vīnes muzikantiem – pedagogiem. Mocarts un Haidns, slavenākie no viņa priekštečiem, parādīja viņam virzienu, kurā vajag virzīties, lai atklātu jaunus apvāršņus klasiskajā mūzikā. Albrehtsbergers palīdzēja Ludvigam van Bēthovenam meistarīgi apgūt kontrapunktu, pateicoties kuram, ar laiku viņš kļuva slavens. Antonio Saljēri iemācīja viņam rakstīt operas partijas, Aloīzs Fersters mācīja Ludvigam kvartetu kompozīcijas mākslu. Zināšanas kopā ar neiedomājamu darba spēju, iegūtā un pilnveidotā muzikālā kultūra, padarīja Ludvigu van Bēthovenu, par sava laika izglītotāko muzikantu.

Jau savos pirmajos dzīves gados Vīnē, Ludvigs van Bēthovens iemantoja pianista – virtuoza slavu. Viņa spēle klausītājus pilna vārda nozīmē hipnotizēja. Bēthovens ļoti droši pretstatīja reģistrus (tajos laikos parasti spēlēja uz vidējiem), plaši izmantoja pedāli (tajos laikos to arī izmantoja ļoti reti), izmantoja masīvos akordus. Patiesībā,

Ludvigs van Bēthovens bija pirmais, kurš radīja jaunu spēlēšanas stilu, kurš tik ļoti atšķīrās no izsmalcinātās spēlēšanas manieres.

Šo stilu mēs varam dzirdēt viņa 8. klavieru sonātē, 13. un 14. klavieru sonātē. 14. sonāti klavierēm, Relštabs vēlāk nosauca par Mēness sonāti, neskatoties uz to, ka šo nosaukumu var attiecināt tikai uz pirmo sonātes daļu, viss skaņdarbs ir saglabājis šo nosaukumu.

Ludviga van Bēthovena sacerētos muzikālos skaņdarbus sāka plaši izdot un tie sāka palikt aizvien slavenāki. Pirmajos desmit, Vīnē pavadītajos gados, Bēthovens uzrakstīja ļoti daudz muzikālo skaņdarbu: divdesmit sonātes klavierēm, trīs koncertus klavierēm, astoņas sonātes vijolēm, daudzus kvartetus un citus kamermūzikas skaņdarbus, oratoriju, baletu, Pirmo un Otro simfoniju.

1976. gadā, Ludvigs van Bēthovens sāk zaudēt dzirdi, viņam sāk attīstīties tinīts – vidusauss iekaisums. Tādas slimības sekas – troksnis ausīs. Sekojot ārstu ieteikumiem, viņš ilgu laiku pavada mazā pilsētiņā, bet ne klusums, ne miers neuzlabo viņa pašsajūtu. Bēthovens sāk apzināties to, ka kurlums ir neizbēgams.

Dzīvojot mazajā pilsētiņā, Bēthovens sāk darbu pie savas trešās simfonijas, kuru vēlāk nosauks par Heroisko simfoniju.

1802. – 1812. gads
Īpašs klavieru spēlēšanas stils Bēthovenam ir pamanāms jau agrā jaunībā, bet patiess simfoniskais briedums atnāca pie viņa daudz vēlāk, tā par viņu saka Čaikovskis. Viņš arī uzskata, ka tikai 3. simfonijā ir atvēries viss neaptveramais mākslinieka radošais potenciāls.

Šajā laika posmā viņš sāk sacerēt savu 6. simfoniju.

Sava kurluma dēļ, Bēthovens attālinās no sabiedrības, kļūst drūms un noslēgts. Tieši šajos gados komponists, vienu aiz otra, rada savus vispopulārākos muzikālos skaņdarbus. Šajos gados komponists strādā arī pie savas vienīgās operas “Fidelio”.

Pēc 1812. gada, komponista mākslinieciskā darbība kļūst aizvien mazāka, bet pēc trīs gadiem viņš atkal ar visu sparu metas darbā. Šajā laikā top daudz, visiem labi pazīstamu muzikālo skaņdarbu: 28. sonāte, 32. sonāte, kvarteti, vokālie cikli, utt.

Bēthovens nomira 26. martā 1827. gadā. Viņu pavadīt bija ieradušies vairāk nekā 20 000 cilvēku.

Slavenākie klasiskās mūzikas komponisti

Pasaulē ir daudz slavenu komponistu, par kuriem ar pārliecību var teikt, ka viņi ir bijuši visizcilākie, sava laikmeta mākslinieki. Kaut gan, patiesībā, nav iespējams salīdzināt mūziku, kura ir uzrakstīta dažādos gadsimtos. Bet, par šiem komponistiem varam teikt, ka viņi izcēlās savu laikabiedru – komponistu vidū, kuri sacerēja klasisko mūziku un centās paplašināt tās robežas.

Sarakstā nav ne pirmās, ne pēdējās vietas, te vienkārši ir nosaukti komponisti, par kuriem vajadzētu zināt ikvienam no mums.

Ludvigs van Bēthovens
Ludvigs van Bēthovens ir dzimis 17. decembrī, 1970. gadā, pilsētā Bonnā (Vācijā). Miris 26. martā 1827. gadā.
Ludvigs van Bēthovens ir visā pasaulē pazīstams vācu komponists, diriģents un pianists.

1770. gadā, Bonnā, galma muzikanta Bēthovena ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Ludvigu. Precīzs dzimšanas datums nav zināms, tāpēc ka reģistru grāmatā ir saglabājies tikai viņa kristīšanas datums – 17. decembris. 1974. gadā un 1976. gadā, ģimenē piedzima vēl divi dēli.

Jau bērnībā Ludvigs no citiem bērniem atšķīrās ar lielu koncentrēšanās spēju, neatlaidību un noslēgtību. Tēvs, pamanījis dēla talantu, sāka stundām ilgi nodarboties ar viņu ar mūziku. Astoņu gadu vecumā, mazais Bēthovens sniedz savu pirmo koncertu Ķelnē. Mazā zēna koncerti notika arī citās pilsētās.

Līdz desmit gadu vecumam Ludvigs apmeklēja sākumskolu, kurā viens no galvenajiem priekšmetiem bija latīņu valoda, bet pie otršķirīgajiem iederēja matemātika un vācu valodas pareizrakstība. Skolas gadi, mazajam Bēthovenam deva maz. Vidējo izglītību Ludvigs nesaņēma, tāpēc, ka ģimene bija trūcīga. Bet, pašizglītojoties, jau pēc pāris gadiem jaunais Bēthovens iemācījās tekoši lasīt latīņu valodā, spēja bez grūtībām tulkot Cicerona darbus, apguva franču un itāļu valodas.

Desmit gados Ludvigs van Bēthovens sāka apgūt komponistu tehnikas noslēpumus pie ērģeļu meistara un komponista Kristiāna Gotlība Nefe. Komponista apmācības sākās ar dziļu un vispusīgu slaveno komponistu darbu izpēti. Tas vēlāk atspoguļojās arī viņa darbos. Tā kā zēns bija no trūcīgas ģimenes, tad viņam nācās strādāt un viņš iestājās galma kapelā par ērģelnieku. Zēnam tad bija aptuveni 13 gadu.

1787. gadā komponists realizēja savu seno sapni – aizbrauca uz Vīni, lai satiktos ar Mocartu. Bēthovens, slavenā komponista klātbūtnē spēlēja paša sacerētos muzikālos skaņdarbus un tos improvizēja. Mocarts bija pārsteigs par jaunā cilvēka drosmi, bagāto fantāziju un neparasto spēlēšanas manieri. Vēršoties pie klātesošajiem Mocarts teica, ka Bēthovens vēl liks visiem par sevi runāt.

Satikties vēlreiz, diviem slavenajiem muzikantiem, vairs nebija lemts, jo nomira Ludviga māte, kurš viņš tik ļoti mīlēja un jauneklim nācās uzņemties rūpes par ģimeni. divu jaunāko brāļu audzināšana prasīja daudz laika, rūpju un naudas, tāpēc Ludvigs sāka strādāt operas teātrī – spēlēt orķestrī, uzstāties ar koncertiem un pasniegt privātstundas.

Šajos gados formējas Ludviga van Bēthovena personība, veidojas viņa pasaules redzējums. Liela loma bija arī nodarbībām universitāte, kuras viņš apmeklēja pēc Nefes ieteikuma. Ar laiku, viņa dzimtā pilsēta viņam kļūst par šauru un tāpēc tikšanās ar Haidnu, kurš iegriezās viņu pilsētā caurbraucot, nostiprināja viņa pieņemto lēmumu doties uz Vīni un mācīties pie pasaulē slavenā komponista.
Turpinājums nākamajā rakstā.

Volfgangs Amadejs Mocarts

Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis 27. janvārī 1756. gadā, Zalcburgā (Austrijā). Miris – 5. decembrī 1791. gadā.

Volfgangs Amadejs Mocarts ir visā pasaulē labi pazīstams austriešu komponists, instrumentālists un diriģents. Viņš ir viens slavenākajiem Vīnes klasiskās skolas kompozīcijas veidotājiem, virtuozākajiem vijolniekiem, klavesīna un ērģeļu spēlētājiem, diriģentiem. Volfgangam Amadejam Mocartam piemita fenomenāla muzikāla dzirde, atmiņa un spēja improvizēt.

Mocarts ir dzimis 27. janvārī 1756. gadā, Zalcburgā, tagad šī pilsēta atrodas Austrijas teritorijā. Kristīja viņu Svētā Ruperta Katedrālē un reģistru grāmatā ierakstīja viņa pilno vārdu Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus (Gottlieb) Mozart. Pirmie divi vārdi, Mocarta ikdienas dzīvē netika izmantoti, bet ceturtais vārds tika izmantots kā kuru reizi: latīniski – Amadeus, vāciski – Gotlībs, itāliski – Amadeo. Pašam Mocartam, vislabāk patika, ja viņu sauca Volfgangs.

Mocarta muzikālās dotības parādījās jau agrā bērnībā, tad, kad viņam bija aptuveni 3 gadi. Viņa tēvs Leopolds bija apdāvināts muzikālais pedagogs, tāpēc jau agrā bērnībā iemācīja Volfgangam spēlēt uz klavesīna, vijoles un ērģelēm. Holandē, gavēņa laikā, mūzika tika aizliegta, bet Mocartam, izņēmuma kārtā atļāva spēlēt, jo viņa neparasto talantu uzskatīja par Dieva pirkstu.

  • 1762. gadā Mocarta tēvs kopa ar viņu un meitu Annu, kura lieliski spēlēja uz klavesīna devās ceļojumā uz Minheni un Vīni, tad uz Parīzi un Londonu, uz daudzām Vācijas, Holandes un Šveices pilsētām. Visās vietās, Mocarta talants izraisīja sajūsmu un apbrīnu. 1763. gadā tika izdodas Mocarta pirmās sonātes klavesīnam un vijolei. No 1766. gada līdz 1769. gadam Mocarts dzīvoja Zalcburgā un Vīnē, apguva Hendeļa, Stradella, karissimi, Durante un citu slavenu mākslinieku mākslu.
  • No 1770. gada līdz 1774. gadam, Mocarts dzīvoja Itālijā. 17 gadu vecumā viņš bija uzrakstījis jau 4 operas, 13 simfonijas, 24 sonātes, nemaz nerunājot par mazajiem skaņdarbiem.
  • No 1775. gada līdz 1780. gadam Mocarts uzraksta 6 sonātes klavierēm, koncertu flautai un arfai, lielo simfoniju, dažus muzikālos skaņdarbus koriem un 12 skaņdarbus baletam.
  • 1779. gadā Mocarts saņem galma ērģelnieka vietu Zalcburgā.
  • Neskatoties uz visiem viņa panākumiem, viņa materiālais stāvoklis nebija no tiem labākajiem. Lai nodrošinātu iztiku savai ģimenei, viņam nācās atstāt ērģelnieka vietu Zalcburgā un pasniegt privātstundas, sacerēt valšus, spēlēt Vīnes aristokrātu vakaros.
  • 1783. – 1785. gadā Mocarts radīja savus 6 slavenos stīgu kvartetus, kurus veltīja Jozefam Haidnam.
  • 1786. gadā, neticamos ātrumos tika uzrakstīta opera “Figaro kāzas”, kura pārsteidza visus ar formas meistarību un muzikālo raksturojumu.
  • Pēc imperatora Josifa II nāves, Mocarta materiālais stāvoklis bija tik bezcerīgs, ka viņam bija jāaizbrauc projām no Vīnes. Viņš devās viesizrādēs un tā kaut mazliet varēja uzlabot savu materiālo stāvokli.
  • Mocarts nomira 5. decembrī 1791. gadā no nieru infekcijas slimības, kaut gan daudzi vēl joprojām uzskata, ka viņš tika noindēts. Apglabāts Mocarts ir Vīnē, Svētā Marka kapsētā, kopēja kapā, tāpēc konkrēta viņa kapa vieta nav zināma.

Nezināmi, mūziķa skaņdarbi joprojām tiek atrasti arī mūsdienās. Viens tāds nezināms darbs, tika atrasts 2007. gadā, franču pilsētas Nante bibliotēkā.

Klasiskā mūzika – zāles dvēselei

Visiem cilvēkiem patīk mūzika, atšķirība ir tikai tā, ka katram no mums patīk savs mūzikas stils. Šodien runa būs par klasisko mūziku, kura ir spējīga būt par zālēm mūsu dvēselēm un ķermeņiem. Klasisko mūziku mīl daudzi, bet reti kurš aizdomājas par to, cik spēcīgu ietekmi tā atstāj uz mūsu smadzenēm.

Klasiskā mūzika pieder tās mūzikas kategorijas, kura ir spējīga visvairāk dziedināt. Es tā domāju, ka mēs nekļūdīsimies, ja par vislielāko dziednieku, šajā kategorijā nosauksim Volfgangu Amadeju Mocartu. Viņa radītajiem, muzikālajiem skaņdarbiem, piemīt milzīgs dziedinošs spēks un tas iedarbojas ne tikai uz cilvēkiem. Mocarta mūzikas ietekmē, pat puķes ir spējīgas izplaukt daudz ātrāk. Volfganga Amadeja Mocarta radītie skaņdarbi dzīvos mūžīgi, tāpēc, ka skaņas kas plūst no šiem skaņdarbiem ir spējīgas gan nomierināt, gan iedvesmot. Klausoties Mocarta simfonijas, mēs neviļus iegrimstam sevī un izdziedinām ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī savu, dziļi noslēpto dvēseli.

Jāsaka, ka katru slimību ārstē ar kādu konkrētu muzikālo skaņdarbu, reizēm pat ar konkrētu muzikālo instrumentu. Piemēram, ģitāras skaņas visvairāk ir piemērotas sirds ārstēšanai. Kā jau tika minēts iepriekš, tad Mocarta muzikālajiem skaņdarbiem piemīt tik augstas vibrācijas, ka tās labvēlīgi ietekmē katru mušu organisma šūnu, neatkarīgi no ritma, mūzikas ilguma un tajos nodarbinātajiem instrumentiem.

Muzikālā terapija lielu popularitāti bija ieguvusi jau senajos laikos, kad priesteri un šamaņi noteica slimniekam diagnozi un nozīmēja ārstēšanās kursu. Senās tautas, slimniekus ārstēja ar garīgās mūzikas palīdzību.

Runājot par mūziku, gribas pieminēt, ka tā labvēlīgi iedarbojas uz mūsu dzīvībai ļoti svarīgu orgānu – sirdi. Ja muzikālā skaņdarba ritms, būs straujāks par mūsu pulsu, tad skaņai būs uzbudinošs efekts, ja lēnāks – tad nomierinošs efekts. Īpaši labvēlīgu iespaidu klasiskās mūzikas klausīšanās atstāj uz cilvēkiem, kuriem ir psihiskie traucējumi.

Klasisko mūziku ir ieteicams klausīties ja ir sirds – asinsvadu saslimšanas, gastrīts, holecistīts, migrēna, astma, bronhīts, diabēts, epilepsija, skleroze un daudzas citas saslimšanas.

Par mūziku un tās unikālo iedarbību var runāt mūžīgi un mūžīgi par to var arī brīnīties. Piemēram, vai jūs zināt, ka marši ir domāti muskuļu tonusa palielināšanai, bet dažas simfonijas, ir spējīgas izmainīt skābuma līmeni kuņģī? Klasiskajai mūzikai piemīt ne tikai inovatīvās ārstnieciskās īpašības. Zinātnieki ir pierādījuši, ka tā manāmi paaugstina arī smadzeņu darbību. Īpaši jūtīgi pret muzikālo terapiju ir bērni, jo to organisms vēl atrodas attīstīšanās periodā un nav pilnībā noformējies.

Zemāk jūs varēsiet izlasīt no kādām slimībām ir spējīga izārstēt klasiskā mūzika:

  • Atbrīvoties no stipra nervu uzbudinājuma, ka arī nomierināties pēc saspringtas darba dienas jums palīdzēs Šūberta “Ave Maria” Brāmsa “Šūpuļdziesma” vai Debesī “Mēness gaisma”.
  • No neirozēm un stipras aizkaitināmības jums palīdzēs atbrīvoties Baha “Itāļu koncerts”, Bēthovena “Mēness sonāte”, Haidna simfonijas. Ja jūs esat ļoti noguris, obligāti paklausieties mūziku, kura atgriezīs jums spēkus, piemēram, Štraus “Zilo Donavu” vai Hačaturjana ‘Zobenu deju”.
  • No stiprām galvas sāpēm atbrīvoties jums palīdzēs “Polonēze” un Lista rapsodijas.
  • Lai atbrīvotos no smēķēšanas un citām atkarībām, klausieties Bēthovena “Mēness sonāti” un Šūberta “Ave Maria”.

Interesanti fakti par Volfganga Amadeja Mocarta mūziku

Amerikas Savienoto Valstu un Bulgārijas zinātnieki, neatkarīgi viens no otra noskaidroja, ka Volfganga Amadeja Mocarta mūzika pastiprina smadzeņu darbību un paaugstina intelektuālo līmeni. Pēc šo pētījumu rezultātu paziņošanas, daudzās valstīs CD diski ar slavenā komponista mūzikas skaņdarbu ierakstiem kļuva par pārdošanas līderiem.

Standarta IQ testi fiksē paaugstinātu intelektu tiem cilvēkiem, kuri pirms testa veikšanas klausījās Mocarta mūziku. Amerikāņu zinātnieku pētījumi pierādīja, ka cilvēkiem IQ koeficients paaugstinājās par 8 – 10 vienībām, ja viņi pirms testa 10 minūtes klausījās Mocarta klavieru mūziku.

1995. gadā biologs Gordons Šovs no ASV Kalifornijas Universitātes un viņa kolēģis psihologs Frensis Raušers, publicēja eksperimenta, kurā piedalījās 79 studenti, datus. Eksperimenta gaitā, studenti tika sadalīti trīs grupās: pirmā grupa līdz eksperimenta veikšanai desmit minūtes sēdējā pilnīgā klusumā, otrā grupa klausījās literārā darba (stāsta) audioierakstu, bet trešā grupa klausījās Mocarta klavieru koncertu. Testēšana notika pirms un pēc klausīšanās. Lūk, kādus rezultātus viņi ieguva: pirmā grupa atkārtotās testēšanas laikā savus rezultātus uzlaboja par 14%, otrā grupa par 11%, bet trešā grupa par 62%. Tajā pašā dienā, kad tika paziņoti eksperimenta rezultāti, studenti, kuri uzzināja par neparastajām “zālēm priekš labākas smadzeņu darbības” izpirka visus CD diskus ar Mocarta mūziku.

Zinātnieki pierādīja, ka Mocarta mūzika ir spējīga paaugstināt prāta spējas pilnīgi visiem cilvēkiem, bez izņēmuma, kuri to klausās. Turklāt gan tiem cilvēkiem kuriem tā patīk, gan arī tiek cilvēkiem, kuriem tā nepatīk. Pat pēc 5 minūšu muzikālā seansa, klausītājiem varēja novērot koncentrācijas palielināšanos.

Cilvēki, kuriem ir Alcheimera slimība, uzlabojas iemaņas, ja viņi regulāri klausās sonātes do mažorā klavierēm, kuras ir sacerējis Mocarts.

Mocarta mūzika ir spējīga palīdzēt izārstēt daudz nopietnu slimību, to vidū ir arī tāda nopietna slimība kā epilepsija. Zinātnieki, daudzu eksperimentu laikā ir konstatējuši, ka Mocarta sonātes (īpaši sonāte K 448) ir spējīga samazināt epilepsijas lēkmju skaitu.

Šveicē, dzemdību namos, visām grūtniecēm dod klausīties Mocarta mūziku, tāpēc, ka šveiciešu zinātnieki ir pārliecināti, ka tieši šī mūzika ir bijusi spējīga samazināt bērnu mirstību valstī.

Visā pasaulē slaveni speciālisti apgalvo, ka Mocarta mūzika palīdz atbrīvoties no jebkurām dvēseles problēmām, ir spējīga uzlabot valodu un dzirdi. Ja ēšanas laikā, jūs regulāri klausīsieties mierīgu Mocarta mūziku, tad pēc kāda laika jums izzudīs daudzas problēmas, kuras bija saistītas ar vielmaiņu.

Visā pasaulē labi zināmi surdologi un logopēdi, apgalvo, ka Mocarta mūzika ir vislabāk dziedinošā mūzika, tāpēc ka tajā ir daudz augstu frekvenču skaņu. Pirmkārt, augstas frekvences skaņas harmonizē un nostiprina mikroskopiskos vidusauss muskuļus, otrkārt, augstas frekvences skaņas izraisa vislielāko rezonansi smadzeņu garozā un tas, savukārt, veicina atmiņas un domāšanas uzlabošanos.

Kanādā, speciāli nolīgti stīgu kvarteti, pilsētas laukumos atskaņo Mocarta mūziku. Idejas autori uzskata, ka mūzika palīdz sakārtot ielu satiksmi un līdz ar to samazināt avāriju skaitu.